Priekšvārds
Svētā Gara spēks tiek darīts pilnīgs nespēkā, kā ir rakstīts un kā mēs ticam; un nevis tikai miesas nespēkā, bet arī vārda un mēlē mītošās gudrības nespēkā. Un tas ir skaidri redzams no daudz kā cita, bet visvairāk no tā, kas notika ar lielo Teologu, kuru Kristus žēlastībā mīlēja kā brāli. Jo viņš bija zvejnieka dēls un, pats piekopdams to pašu amatu kā tēvs, ne tikai nepazina grieķu un jūdu izglītību, bet bija pavisam bez rakstu zināšanas, kā par viņu stāsta arī visdievišķīgais Lūka Apustuļu darbos. Jo arī viņa dzimtene bija ļoti nenozīmīga un nezināma, tāda vieta, kas piederēja nevis vārda mākslai, bet zvejas amatam; jo viņš nāca no Betsaidas. Bet tomēr, redzi, kādu Garu ir saņēmis šis cilvēks – bez rakstu zināšanas, nezināms, bez nekā ievērojama –, tā ka viņš kā pērkons pasludināja to, ko neviens no pārējiem evaņģēlistiem mūs nebija mācījis. Jo, tā kā tie bija pievērsušies Kristus miesai, bet par Viņa esamību pirms mūžiem nebija sacījuši neko skaidrāk un gaišāk, bija bažas, ka kādi zemu domājoši, nespēdami domāt neko augstu, nesāk uzskatīt, ka Kristus nāca esamībā tikai tad, kad piedzima no Marijas, un nav dzimis no Tēva pirms mūžiem, – kas tieši notika ar Pāvilu no Samosatas. Tāpēc lielais Jānis runā par dzimšanu no augšienes, tomēr neatstādams nepieminētu arī Vārda iemiesošanos; jo viņš saka: „Un Vārds tapa miesa.“ Bet, kā daži saka, pareizticīgie arī lūdza viņu uzrakstīt par dzimšanu no augšienes, jo tajās dienās bija parādījušies kādi ķeceri, kas mācīja, ka Jēzus bijis vienkāršs cilvēks. Tad, kā stāsta, svētais, izlasījis pārējo evaņģēlistu rakstus, gan apbrīnoja viņus par patieso vēstījumu visās lietās un atzina, ka tie ir veseli un neko nav sacījuši, lai izdabātu apustuļiem; bet to, ko tie nebija sacījuši skaidri vai bija pavisam izlaiduši, viņš izvērsa, izskaidroja un papildināja savā Evaņģēlijā; un to viņš uzrakstīja Patmas salā, būdams trimdā, trīsdesmit divus gadus pēc Kristus debesbraukšanas. Bet Kungs Jāni mīlēja visvairāk no visiem mācekļiem, jo viņš bija vienkāršs un lēnprātīgs, un labsirdīgs, un tāpēc, ka viņam bija šķīsta sirds, tas ir, viņš bija jaunavīgs. No šīs dāvanas viņam tika uzticēta arī teoloģija, un viņš baudīja daudziem neredzamos noslēpumus. Jo „svētīgi“, saka, „sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs“. Bet viņš bija arī Kunga radinieks; un kā – klausies. Jāzepam, visšķīstās Dievadzemdētājas saderinātajam, no iepriekšējās sievas bija septiņi bērni: četri vīrieši un trīs sievietes – Marta, Estere un Salome; un šīs, es saku, Salomes dēls bija šis Jānis. Tātad izrādās, ka Kungs bija viņa tēvocis. Jo, tā kā Jāzeps tika uzskatīts par Kunga tēvu, bet Salome bija šī Jāzepa meita, tad Salome tiek uzskatīta par Kunga māsu, tā ka arī viņas dēls Jānis – par Kunga brāļadēlu. Bet varbūt nebūs nevietā izskaidrot arī paša evaņģēlista un viņa mātes vārdus. Māte, saukta Salome, tulkojumā ir „mierīgā“, bet Jānis – „viņas žēlastība“. Tāpēc lai katra dvēsele zina, ka miers – gan ar cilvēkiem, gan dvēseles miers no kaislībām – kļūst par dievišķās žēlastības māti un dzemdē to mūsos. Jo nav ticams, ka dvēsele, kas ir satraukta un vēl karo gan ar citiem cilvēkiem, gan ar sevi pašu, tiktu cienīta dievišķās žēlastības. Bet mēs ievērojām par šo evaņģēlistu Jāni arī kaut ko vēl brīnišķīgāku. Jo vienīgais viņš izrādās, ka viņam ir trīs mātes: dabiskā – Salome, [pērkons] (jo [viņš ir pērkona dēls] Evaņģēlija varenās balss dēļ) un Dievadzemdētāja; jo „Redzi“, saka, „tava māte“. Bet, tā kā tas mums ir sacīts pirms skaidrojuma, ir laiks sākt arī Rakstu vārdu izskaidrošanu.
Piezīmes (3)
- Teologs – sv. Jāņa, Evaņģēlista, Baznīcas pievārds.
- Pāvils no Samosatas – 3. gs. Antiohijas bīskaps, mācīja, ka Kristus ir vienkāršs cilvēks.
- „Pērkona dēli“ – Mk. 3:17.
Citētās Rakstu vietas
2. Kor. 12:9; Apd. 4:13; Jņ. 1:14; Mt. 5:8; Mk. 3:17; Jņ. 19:27
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
ΠΡΟΟΙΜΙΟΩΝ. Ἡ τοῦ ἀγίου Πνεύματος δύναμις ἐν ἀσθενείᾳ τελειοῦται, καθὰ γέγραπται, καὶ πιστεύομεν· ἐν ἀσθενείᾳ δὲ οὐ σώματος μόνον, ἀλλὰ δὴ καὶ λόγου καὶ σοφίας ἐν γλώττῃ κειμένης. Καὶ τοῦτο δῆλον ἐκ πολλῶν μὲν καὶ ἄλλων, μάλιστα δὲ ἐκ τοῦ περὶ τὸν μέγαν Θεολόγον καὶ ἀδελφὸν τοῦ Χριστοῦ ἐν χάριτι ἑρωμένου. Οὗτος γὰρ ἀλιέως μὲν πατρὸς ἦν, τὴν αὐτὴν δὲ τέχνην τῷ πατρὶ μεταχειριζόμενος, οὐ μόνον ἀμαθὴς ἦν τῆς Ἐλληνικῆς καὶ Ἰουδαῖκῆς παιᾶεύσεως, ἀλλὰ καὶ πάντη ἀγράμματος, καθὰ δὴ καὶ ὁ θειότατος Λουκᾶς ἐν ταῖς Πράξεσιν ἱστορεῖ περὶ αὐτοῦ. Καὶ γὰρ δὴ καὶ ἡ πατρὶς αὐτοῦ εὐτελεστάτη καὶ ἄσημος, ὡς χωρίον εἶναι οὐ λογικῆς, ἀλλ´ ἀλιευτικῆς τέχνης. Βηθσαϊδᾶ γὰρ τοῦτον ἐξήνεγκεν. Ἀλλ´ ὅμως ὁ τοιοῦτος, ὁ ἀγράμματος, ὁ ἄσημος, ὁ μηδὲν ἔχων περίβλεπτον, ἴδε ποίου τετύχηκε πνεύματος, ὥστε ἂ μηδεὶς τῶν ἄλλων εὐαγγελιστῶν ἡμᾶς ἐδίδαξεν, αὐτὸς ταῦτα βροντῆσαι. Ἐπειδὴ γὰρ ἐκείνων καταγενομένων περὶ τὸ σωματικὸν τοῦ Χριστοῦ, μηδὲν δὲ περὶ τῆς πρὸ αἰώνων αὐτοῦ ὑπάρξεως τρανώτερον καὶ σαφέστερον εἰπόντων, δέος ἦν μή ποτέ τινες χαμαιπετεῖς, καὶ μηδὲν ὑψηλὸν νοῆσαι δυνάμενοι, νομίσωσι τὸν Χριστὸν τότε πρώτον εἰς ὕπαρξιν ἐλθεῖν, ὅτε ἀπὸ Μαρίας ἐγεννήθη, καὶ οὐχὶ πρὸ αἰώναν ἐν τοῦ Πατοὸς γεννηθῆναι, ὃ πάντως πέπονθε Παῦλος ὁ Σαμοσατεύς. Τούτου ἕνεκεν ὁ μέγας Ἰωάννης περὶ τῆς ἄνω γεννήσεως διαλαμβάνει, καίτοι οὐδὲ τὴν σάρκωσιν τοῦ Λόγου ἀμνημὸνευτον καταλείψας· φησὶ γάρ· «Καὶ ὁ Λόγος σὰρξ ἐγένετο.» Ὡς δέ τινές φασι, καὶ ἠξίωσαν αὐτὸν οἱ ὀρθόδοξοι συγγράψαι περὶ τῆς ἄνω γεννήσεως, οἱα ἀναφανέντων τινῶν αἱρετικῶν ἐν ταῖς ἡμέραι; ἐκείναις, τῶν δογματιζόντων ἄνθρωπον ψιλὸν ὑπάρξαι τὸν Ἰησοῦν. Ὅτε. δὴ λέγεται ὁ ἅγιος τὰ τῶν ἄλλων εὐαγγελιστῶν ἀναγνοὺς, θαυμάσαι μὲν ἐκείνους τῆς περὶ πάντα ἀληθοῦς ἀφηγήσεως, ἐπικρῖναι δὲ ὡς ὑγιῶς ἔχοντα, καὶ μηδὲν πρὸς χάριν εἰπόντας τῶν ἀποστόλων. Ἃ μέντοι οὐ σαφῶς εἶπον ἐκεῖνοι, ἢ τελείως παρέλιπον, ταῦτα ἀὐτὸν ἐξαπλῶσαι, καὶ τρανῶσαι, καὶ προσθεῖναι διὰ τοῦ ἰδίου Εὐαγγελίου· ὃ καὶ συνέγραψεν ἐν Πάτμῳ τῇ νήσῳ ἐξόριστος διατελῶν, μετὰ τριακονταδύο ἔτη τῆς τοῦ Χριστοῦ ἀναλήψεως. Ἡγαπᾶτο δὲ πάντων μάλιστα μαθητῶν Ἰωάννης τῷ Κυρίῳ, ὡς ἀπλοῦς ΡΙΕΕΑΤΙΟ. ἔθΚΟΑΡΟΙ. τε καὶ ποαόιασος, καὶ χρηστωηθέσεατος, καὶ ὧς καθαρὸς τὴν καρδίαν, ἤγουν παρθένος. Ἐξ οὗ δὴ χαρίσματος καὶ τὴν θεολογίαν ἐπιστεύθη, τῶν ἀθεάτ.. τοῖς πολλοῖς μυστηρίων κατατρυφήσας. «Μακάριο·. γὰρ, φησὶν, οἱ καθαροὶ τῇ καρδίᾳ, ὅτι αὐτοὶ τὸν Θεὶν ὄψονται.» Ἡν δὲ ἄρα καὶ συγγενὴς τοῦ Κυρίου· καὶ πως, ἄκουσον. Ἰωσὴφ ὁ τῆς πανάγνου Θεοτόκου μνηστὴρ ἔσχεν ἐκ προτέρας γυναικὸς παῖδας ἑπτά, ιέσσαρας ἄῤῥενας καὶ τρεῖς θηλείας, τὴν Μάρθαν, τὴν Ἑσθήρ, τὴν Σαλώμην, ἧς, λέγω, τῆς Σαλώμης, υἱὸς ἦν οὗτος ὁ Ἰωάννης. Ἐὐρίσκεται τοίνυν ἀ Κὶριος θεῖος αὐτοῦ ὤν. Ἐπεὶ γὰρ πατὴρ τοῦ Κυρίου ἀ Ἰωσὴφ, τούτου δὲ τοῦ Ἰωσήφ θυγάτηρ ἡ Σαλώμη· δῦελφή ἄρα τοῦ Κυρίου ἡ Ἑαλώμη λογίζεται, ὥς- ε καὶ ὁ ταύτης υἱὸς Ἰωάννης ἀνεψιὸς τοῦ Κυρίου. Οὐκ Ξτοπον δὲ ἴσως καὶ τὰ ὀνόματα τῆς μητρὸς αὐτολ ναν αὐτοῦ τοῦ εὐαγγελιστοῦ ἀναπτύξαι. Ἱἱ μήτ α Σαλύμη καλουμένη, ἐρμηνεύεται εἰρηνικὴ, ὁ δὲ Ἰωιόννη, χάρις αἴγῆς. Γινωσκέτω οὖν πᾶσα ψυχὴ, ὡς ἡ εἰρήνη ἡ πρός τε τοὺς ἀνθρώπους, καὶ ἡ κα-ὰ ψυχὴν ἀπὸ τῶν παθῶν, μήτηρ γίνεται τῆς θείας χοριτος, καὶ γεννᾷ ταύτην ἐν ὑμῖν. Τὴν γὰρ ταραττιμένην ψυχὴν, καὶ ἔτι μάχας ἔχουσαν πρός τε τοὺς ἄλλους ἀνθρωπους, καὶ πρὸς ἑαυτὴν, οὐκ εἰκὸς τῆς θείας ἀζιωθῆναι χάριτος. Ἐπεσκεψάμεθα δὲ καί τι θαυμασιώτερον συμβάν περὶ τοῦτον δὴ τὸν εὐαγγτλιστὴν Ἰωάννην. Μόνος γὰρ οὗτος τρεῖς μητέρας ἀναφαίνεται ἔχων, τὴν φυσικὴν τὴν Σαλώμην, τὴν βροντὴνὸς γὰρ βροντῆς διὰ τὴν τοῦ Εὐαγγελίου μεγαλοφωνίαν), κἀὶ τὴν Θεοτόκον· «Ἰδοὺ γὰρ, φησὶν, ἡ μήτηρ σου.» Ἀλλ´ ἐπεὶ ταῦτα ἡμῖν πρὸ τ, ς ἐξηγήσεως εἴρηται, ἀρκτέον ἤλη καὶ τῆς τοῦ ῥητου ἀναπτύξεως.
PG 123, skenējuma lpp. ~572–574 (OCR: Calfa GREgORI); ΠΡΟΟΙΜΙΟΝ