Melnraksts. Tulkojums vēl nav rediģēts un apstiprināts. Termini ar punktētu pasvītrojumu gaida redaktora lēmumu.

Svētīgais Bulgārijas Teofilakts

Mateja Evaņģēlija skaidrojums: 28. nodaļa

Mt. 28:1–8

„Bet, sabatam beidzoties, kad ausa pirmā nedēļas diena, Marija Magdalēna un otra Marija nāca apraudzīt kapu. Un redzi, notika liela zemestrīce; jo Kunga eņģelis, nokāpis no debesīm, piegāja, novēla akmeni no durvīm un sēdēja uz tā. Bet viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet no bailēm no viņa sargi trīcēja un kļuva kā miruši. Bet eņģelis, atbildēdams, sacīja sievām: nebīstieties jūs; jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, Krustā sisto. Viņa nav šeit; jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacīja. Nāciet, redziet vietu, kur Kungs gulēja. Un ejiet ātri un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem; un redzi, Viņš jūs apsteidz uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacījis. Un, ātri izgājušas no kapa ar bailēm un lielu prieku, tās steidzās to pasludināt Viņa mācekļiem.“ „Sabatam beidzoties“ ir tas pats, ko pie Lūkas sacīts: „agri no rīta“, un pie Marka: „ļoti agri, saulei lecot“; jo ar sauli šeit mums jāsaprot saules rīta stari. Jo, kopš iestājas nakts astotā stunda, sākas nākamā diena, un šķiet, ka iestājas rīts. Tātad tad, no vienas puses, bija sabata beigas, bet, no otras, – Kunga dienas sākums, ko viņš sauc par „pirmo no sabatiem“. Jo par „sabatiem“ sauca nedēļas dienas, bet par „pirmo“ – pirmo; tā ka Kunga diena ir „pirmā no sabatiem“, tas ir, pirmā no nedēļas dienām; jo tūdaļ pēc pirmās tiek saukta otrā, tad trešā un tā tālāk pārējās. Tātad Kungs augšāmcēlās, vēl akmenim guļot uz kapa; bet pēc tam, kad Kungs bija augšāmcēlies, nāk arī eņģelis, lai, novēlis akmeni, dotu sievām ieeju kapā. Bet notiek zemestrīce, lai sargi pamostos un uzzinātu, cik neparasts ir notikušais. Tātad Kungs augšāmcēlās trešajā dienā. Bet kā tiek skaitītas trīs dienas? Sagatavošanās dienas sestajā stundā Viņš tika sists krustā; no tās līdz devītajai – tumsa: to saproti kā nakti. Atkal no devītās – gaisma: tā ir diena. Redzi, viena diennakts. Atkal piektdienas nakts un sabata diena – otrā diennakts. Atkal sabata nakts un Kunga dienas agrs rīts, kā saka Matejs: „Kad ausa pirmā nedēļas diena“; jo no agrā rīta tiek skaitīta visa diena: redzi, trešā diennakts. Bet tu vari trīs dienas saskaitīt arī citādi: piektdienā Viņš atdeva garu – tā ir viena diena; sabatā Viņš bija kapā – tā ir otrā diena; bet Kunga dienas naktī Viņš augšāmcēlās; tātad pēc daļas arī Kunga diena tiek skaitīta kā vēl viena diena; tā ka, redzi, trīs dienas. Jo arī par mirušajiem: ja viens nomirst ap dienas desmito stundu, bet otrs ap tās pašas dienas pirmo stundu, par abiem saka, ka viņi miruši tajā pašā dienā. Es varu tev minēt arī citu skaidrojumu tam, kā tiks saskaitītas trīs dienas un trīs naktis. Tātad ievēro: ceturtdienas vakarā Kungs ieturēja vakariņas un sacīja mācekļiem: „Ņemiet, ēdiet Manu Miesu“; tā kā Viņam bija vara no Sevis Paša nolikt Savu dvēseli, tad ir skaidrs, ka kopš tā brīža, kad Viņš Saviem mācekļiem izdalīja Savu Miesu, Viņš bija Sevi upurējis; jo neviens neēd neko, kas iepriekš nav nokauts. Tātad skaiti: vakarā Viņš izdalīja Savu Miesu; tā nakts un piektdienas diena līdz sestajai stundai – redzi, viena diennakts. Atkal tumsa no sestās stundas līdz devītajai un gaisma no devītās līdz vakaram – redzi, otrā diennakts. Atkal nakts pēc piektdienas un sabata diena – redzi, trešā diennakts. Bet, sabatam beidzoties, Viņš augšāmcēlās: tās ir trīs pilnas diennaktis. Bet par eņģeli Matejs sacīja, ka viņš sēdēja uz akmens, bet Marks – ka viņš, novēlis akmeni, sēdēja kapa iekšpusē, labajā pusē. Vai tad viņi runā pretī viens otram? Nē; bet ir ticams, ka eņģelis vispirms parādījās, sēžot uz akmens, un tad, kad sievas iegāja, eņģelis gāja tām pa priekšu un atkal parādījās, sēžot kapa iekšpusē labajā pusē. Bet sievām viņš sacīja: „Nebīstieties jūs“, tas ir: „Sargiem ir pamats bīties, bet jūs, Kunga mācekles, nebīstieties.“ Bet pēc tam, kad viņš tās ir atbrīvojis no bailēm, viņš tām pasludina augšāmcelšanos; jo vispirms vajadzēja izdzīt bailes un tad pasludināt prieka vēsti. Bet viņš nekaunas saukt Kungu par Krustā sisto; jo viņš lepojas ar krustu kā ar kādu uzvaras zīmi, kas mums ir sagādājusi visu labo.

Piezīmes (2)
  1. „Agri no rīta“ – Lk. 24:1; „ļoti agri, saulei lecot“ – Mk. 16:2.
  2. „Pirmā no sabatiem“ (μία τῶν σαββάτων) – grieķu izteiciens pirmajai nedēļas dienai.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 28:1–8; Mk. 16:1–8; Lk. 24:1–12; Jņ. 20:1–10; Lk. 24:1; Mk. 16:2; Mt. 12:40; Mt. 26:26; Jņ. 10:18; Mk. 16:5

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

Περὶ τῆς τοῦ Κυρίου ἀναστάσεως. Περὶ τῶν φυλάκων τοῦ τάφου, μαρτύρων τῆς ἁναστάσεως. Περὶ τῆς ἐμφανίσεως τοῦ Χριστοῦ τοῖς ἀκρστόλοις καὶ γυναιξὶν ἐν Γαλιλαίᾳ. «Ὃψὲ δὲ Σαββάτων, τῇ ἐπιφωσκούσῃ εἰς μίαν Σαββάτων, ἦλθε Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ καὶ ἡ ἄλλη μαρία, θεωρῆοαι τὸν τάφον. Καὶ ἰδοὺ σεισμὸς ἐγένετο μέγας· ἄγγελος γὰρ Κυρίου καταβὰς ἐξ οὐρανοῦ, προσελθὼν ἀπεκύλισε τὸν λίθον ἀπὸ τῆς θύρας, καὶ ἐκάθητο ἐπάνω αὐτοῦ· ἦν δὲ ἡ ἰδέα αὐτοῦ ὡς ἀσέραπὴ, καὶ τὸ ἔνδυμα αὐτοῦ λευκὸν ὡς χιών. Ἀπὸ δὲ τοῦ φόβου αὐτοῦ ἐσείσθησαν οἱ τηροῦντες, καὶ ἐγένοντο ὡσεὶ νεκροί. Ἀποκριθεὶς δὲ ὁ ἄγγελος εἶπε ταῖς Γυναιξί· Μὴ φοβεῖσθε ὑμεῖς. Οἱδα γὰρ, ὅτι Ἰησοῦν τὸν ἐσταυρωμένον ζητεῖτε· οὐκ ἔστιν ὧδε· ἠγέρθη γὰρ, καθὼς εἶπε. Δεῦτε, εἴδετε τὸν τόπον ὅπου ἔκειτο ὁ Κύριος· καὶ ταχὺ πορευθεῖσαι εἴπατε τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ, ὅτι ἠγέρθη ἀπὸ τῶν νεκρῶν, καὶ ἰδοὺ προάγει ὑμᾶς εἰς τὴν Γαλιλαίαν. Ἐκεῖ αὐτὸν ὄψεσθι· ἱδοὺ εἶπον ὑμῖν. Καὶ ἐξελθοῦσαι ταχὺ ἀπὸ τοῦ μνημείου μετὰ φόβου καὶ χαρᾶς μεγάλης, ἔδραμον ἀπαγγεῖλαι τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ.» Τὸ ὀψὲ Σαββάτων, ἶσόν ἐστι τῷ παρὰ τῷ Λουκᾷ εἰρημένῳ, ὄρθρου βαθέος, καὶ τῷ παρὰ τῷ Μάρκῳ, λίαν πρωὶ ἀνατείλαντος τοῦ ἡλίου. Ὥλιον γὰρ ἐνταῦθα νοεῖν ὀφείλομεν τὰς όρθρινάς τοῦ ἡλίου αὐγάς· ἀφ´ οὗ γὰρ ἡ ὀγδόη ὥρα τῆς νυκτὸς ἐπιλάβηται, ἔκτοτε ἡ ἀρχὴ τῆς μελλούσης ἡμέρας, καὶ ἡ πρωΐα δοκεῖ ἐπιλαβέσθαι. Τότε τοίνυν, ὀψὲ μὲν ἦν Σαββάτου, ἀρχὴ δὲ τῆς Κυριακῆς, ἡν μίαν τῶν Σαββάτων ὀνομάζει. Σάββατα μὲν γὰρ Κλεγον τὰς ἡμέρας τῆς ἑβδομάδος. Μίαν δὲ, τὴν πρώτην, ὥστε εἶναι τὴν Κυριακὴν, μίαν τῶν Σαββάτων, τουτέστι, πρώτην τῶν ἡμερῶν τῆς ἑβδομάδος· πρὸς γὰρ τὴν πρώτην εὐθὺς καὶ ἡ δευτέρα λέγεται, εἰτα ἡ τρίτη, καὶ ἐξῆς αἱ λοιπαί. Ἀνέστη τοίνυν ὁ Κύριος, ἔτι τοῦ λίθου ἐπικειμένου τῷ τάφῳ· μετὰ δὲ τὸ ἀναπτῆναι τὸν Κύριον. καὶ ὁ ἄγγελος ἔρχεται, ἵνα ἀποκυλ ίσας τὸν λίθον, δώη πάροδον ταῖς γυναιξιν εἰς τὸν τάφον. Σεισμὸς δὲ γίνεται, ἵνα ἀφυπνισθῶσιν οἱ φύλακες, καὶ μάθωσι τὸ καινὸν τοῦ γενομένου. Ἀνέστη αὖν τριήμερος ὁ Κύριος. Πῶς δὲ ἀριθμοῦνται αἱ τρεῖς ἡμέραι; Ἕκτῃ ὥρᾳ τῆς Παρασκευῆς ἐσταυρώθη · ἀπὸ ταύτης ἕως ἐννάτης, σκότος· τοῦτο νύκτα μοι νόησον. Πάλιν ἀπὸ. τῆς ἐννάτης, φῶς, τοῦτο ἡμέρα· ἰδοὺ ἡμερονύκτιον. Πάλιν ἡ νὺξ τῆς Παρασκευῆς καὶ τοῦ Σαββάτου ἡ ἡμέρα, δεύτερον ἡμερονύκτιον · ἡ νὺξ πάλιν τοῦ Σαββάτου καὶ ὁ τῆς Κυριακῆς ὄρθρος, κατὰ τὸν Ματθαῖον, λέγοντα· «Τῇ ΟΑΡΙΤ ἦΧΝΙΙ. ἐπιφωσκούσῃ εἰς μίαν Σαββάτων·» ἀπὸ γὰρ τοῦ ὄρθρου καὶ ἡ ἡμέρα ὅλη ἀριθμεῖται· ἰδοὺ τρίτον ἡμερονύκτιον. Καὶ ἀλλως δὲ δύνασαι ἀριθμῆσαι τὰς τρεῖς ἡμέρας· Τῇ Παρασκευῇ παρέδωκε τὸ πνεῦμα, μία αὔτη ἡμέρα· τῷ Σαββάτῳ ἦν ἐν τῷ τάφῳ, δευτέρα αὔτη ἡμέρα· τῇ δὲ νυκτὶ τῆς Κυριακῆς ἀνέστη, ὰπὸ μέρους οὖν ἀριθμεῖται καὶ ἡ Κυριακὴ εἰς ἄλλην ἡμέραν· ὥστε ἰδοὺ τρεῖς ἡμέραι· καὶ γὰρ καὶ ἐπλ τῶν κεκοιμημένων, ἐὰν ἀποθάνῃ τις περὶ δεκάτην ὥραν τῆς ἡμέρας, καὶ ἕτερος περὶ πρώτην ὥραν τῆς αὐτῆς ἡμέρας, ἀμφότεροι ἐν τῇ αὐτῇ ἡμέρᾳ λέγονται τεθνάναι. Ἔχω σοι καὶ ἄλλην αἰτίαν εἰπεῖν εἰς τοῦτο, πῶς τρεῖς ἡμέραι καὶ τρεῖς νύκτες ἀριθμηθήσονται. Πρόσεχε οὖν· Τῇ πέμπτῃ ἑσπέρας ἐποίησε πὸ δεῖπνον ὁ Κύριος, καὶ τοῖς μαθῃταῖς ἔλεγε· «Λάβετε, φάγετε τὸ σῶμά μου·» ὥστε ἐπεὶ ἐξουσίαν εῖχεν ἀφ´ ἑαυτοῦ θεῖναι τὴν ψυχὴν αὐτοῦ, δῆλον ὅτε ἔκτοτε ἀπέσωαξεν ἑαυτὸν, ἀφ´ οὗ διεδίδου τοῖς οἰκείοις μαθηταῖς τὸ σῶμα· οὐδεὶς γὰρ ἐσθίει τι, ἐὰν μὴ πρότερον ἐσφαγμένον εἴη. Ἀρίθμησον οὖν· Τῇ ἐσπέρᾳ διεδίδου τὸ οἰκεῖον σῶμα· ἡ νὺξ ἐκείνη, καὶ ἡ ἡμέρα τῆς Παρασκευῆς ἄχρι τῆς ἕκτης ὥρας, Ιδοὺ ἓν ἡμερονύκτιον· πάλιν τὸ ἀπὸ τῆς ἕκτης ὥρας σκότος ἕως τῆς ἐννάτης, καὶ τὸ ἀπὸ τῆς ἐννάτης φῶς ἔως τῆς ἑσπέρας, ἰδοὺ δεύτερον ἡμερονύκτιον· ἡ νὺξ πάλιν ἡ μετὰ τὴν Παρασκευὴν, καὶ ἡ ἡμέρα τοῦ Σαββάτου, ἰδοὺ τρίτον ἡμερονύκτιον. Σαββάτῳ δὲ ὀψὲ. ἀνέστη· τρία ταῦτα ὁλόκληρα ἡμερονύκτια. Τὸν δὲ ἄγγελον ὁ μὲν Ματθαῖος ἔφη καθῆσθαι ἐν τῷ λίθω· ὁ δὲ Μάρκος ἀποκυλίσαντα τὸν λίθον, ἔνδον τοῦ μνημείου καθῆσθαι, ἐν τοῖς δεξιοῖς· ἄρ´ οὖν ἐναντιοκωνοῦσιν; Οὐχί· ἀλλ´ εἰκός ἐστι φανῆναι πρῶτον τὸν ἄγγελον καθήμενον ἐν τῷ λίθῳ, εἰτα εἰσελθουσῶν τῶν γυναικῶν, προάγειν τὸν ἄγγελον, καὶ πάλιν φανῆναι ἐντὸς τοῦ μνημείου καθήμενον ἐν τοῖς δεξιοῖς. Εἰπε δὲ πρὸς τὰς γυναῖκας· Μὴ φοβεῖσθε ὑμεῖς, τουτέστιν, Οἱ ὡὲν φύλακες ἄξιοί εἰσι φοβεῖσθαι· ὑμεῖς δὲ αἱ τοῦ Κυρίου μαθήτριαι, μὴ φοβεῖσθε. Μεθ´ ὃ δὲ ἀπαλλάττει αὐτὰς τοῦ δέους, εὐαγγελίζεται αὐταῖς τὴν ἀνάστασιν. Ἔδει γὰρ πρότερον ἐκβαλεῖν τὸ δέος, εἶτα αγγελίσασθαι. Οὐκ αἰσχύνεται δὲ ἐσταυρωμένον ὀνομάζων τὸν Κύριον. Τῷ γὰρ σταυρῳ Δσπερ τροπαίῳ τινὶ ἐγκαυχᾶται, πάντα τὰ ἀγαθὰ προεξενηκότι ἡ μῖν

PG 123, skenējuma lpp. ~268–277 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 28:9–10

„Bet, kad tās gāja to pasludināt Viņa mācekļiem, redzi, Jēzus tām nāca pretī, sacīdams: priecājieties! Bet tās, pienākušas, apķēra Viņa kājas un pielūdza Viņu. Tad Jēzus tām saka: nebīstieties! Ejiet, pasludiniet Maniem brāļiem, lai tie iet uz Galileju; tur tie Mani redzēs.“ Sievām Viņš uzsauc: „Priecājieties!“; jo, tā kā sieviešu dzimums bija nosodīts skumt, Kungs ar Savu augšāmcelšanos sagādāja sieviešu dzimumam prieku un tās svētīja. Tāpēc tās no lielā kauna un godbijības pret Viņu apķer Viņa kājas, aiz bijības neuzdrošinādamās pieskarties citai Viņa miesas daļai kā vien tās vistālākajām daļām. Bet daži saka, ka tās ar nodomu satvēra Viņa kājas, lai uzzinātu, vai Viņš patiešām ir augšāmcēlies un nevis šķietami, un vai Viņš nav gars; jo tās domāja, ka Viņš ir gars. Tātad tad šīs abas Marijas pieskārās Viņa kājām. Bet pēc Jāņa vārdiem Marija Magdalēna mēģina Viņam pieskarties, bet viņai tas netiek atļauts, jo viņa gribēja vienmēr būt ar Viņu kopā tāpat kā agrāk. Vai, drīzāk, pēc Jāņa vārdiem viņai netiek atļauts pieskarties Jēzum tāpēc, ka viņa ir pārāk ziņkārīga. Jo, ja viņa, kā saka Matejs, jau bija pieskārusies Viņa kājām, kāda vēl bija vajadzība pieskarties atkal? Tāpēc Viņš viņu atraida, jo tas bija lieki.

Piezīmes (1)
  1. „Sievietes dzimums bija nosodīts skumt“ – sal. 1. Moz. 3:16 (LXX: ἐν λύπαις).
Citētās Rakstu vietas

Mt. 28:9–10; Jņ. 20:14–18; 1. Moz. 3:16; Lk. 24:37–39

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Ὡς δὲ ἐπορεύοντο ἀπαγγεῖλαι τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ, καὶ ἰδοὺ ὁ Ἰησοῦς ἀπήντησεν αὐταῖς, λέγων· xαίρετε. Αἰ δὲ, προσελθοῦσαι ἐκράτησαν αὐτοῦ τοὺς πόδας, καὶ προσεκύνησαν αὐτῷ. Τότε λέγει αὐταῖς ὁ Ἱησοῦς· Μὴ φοβεῖσθε. Ὑπάγετε, ἀπαγγείλατε τοῖς ἀδελφοῖς μου ἵνα ἀπέλθωσιν εἰς τὴν Γαλιλαίαν, κἀκεῖ με ὄψονται.» Προσφωνεῖ ταῖς γυναιξὶ τὸ, Χαίρετε Ἐπεὶ γὰρ τὸ γυναικεῖον γένος λυπεῖσθαι κατεκρίθη, ὁ Κύριος διὰ τῆς ἀναστάσεως αὐτοῦ τὴν χαρὰν προεξένησε τῷ γυναικείῳ γένει, καὶ εὐλόγησεν αὐτάς. Διὸ ἐκεῖναι ἀπὸ τῆς πολλῆς περὶ αὐτὸν αἰδοῦς καὶ τιμῆ- τοὺς πόδας αὐτοῦ κρατοῦσι, δι´ εὐλάβειαν μὴ τολμῶσαι ἄλλου μέρους τοῦ σώματος ἅψασθαι, εἰ μὴ τῶν ἐσχάτων μερῶν τοῦ σώματος αὐτοῦ. Τινὲς δς φασιν ὅτι ἐξεπίτηδες ἐδράξαντο τῶν ποδῶν αὐτοῦ, ὡς ἃν μάθωσιν εἰ ἀληθῶς ἀνέστη καὶ μὴ κατὰ φαντασίαν, μηδὲ πνεῦμά ἐστιν. Ὑπενόουν γὰρ ὅτι πνεῦμά ἐστι. Τόιι μὲν οὗν αἱ δύο αὗται Μαρίαι ἤψαντο τῶν ποδῶν αὐτοῦ. Κατὰ δὲ τὸν Ἰωάννην, ἡ Μαγδαληνὴ Μαρία ἐπιχειρεῖ μὲν ἅψασθαι, οὐ συγχωρεῖται ὅὲ, Ειότι ἤθελεν ἀεὶ συνεῖναι αὐτῷ ὥσπερ καὶ πρότερον. Ἠ μᾶλλον διὰ τοῦτο οὐ συγχωρεῖται ἅψασθαι τοῦ Ἰησοῦ κατὰ τὸν Ἰωάννην, ὡς περίεργος. Ἐπεὶ γὰρ, ὥς. φησιν ὁ Ματθαῖος, ἤψατο αὐτοῦ τῶν ποδῶν, τίς ἦν ἔτι χρεία πάλιν ἅψασθαι· Ὦστε ὡς περιττὴν οὐσαν λοιπὸν αὐτὴν ἀπωθεῖται

PG 123, skenējuma lpp. ~268–277 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 28:11–15

„Bet, kad tās gāja, redzi, daži no sardzes atnāca pilsētā un pasludināja augstajiem priesteriem visu, kas bija noticis. Un tie, sapulcējušies ar vecajiem un apspriedušies, iedeva karavīriem daudz naudas, sacīdami: sakiet, ka Viņa mācekļi naktī atnākuši un Viņu nozaguši, kamēr mēs gulējām. Un, ja tas nonāks līdz zemes pārvaldniekam, mēs viņu pierunāsim un jūs pasargāsim no raizēm. Bet tie, paņēmuši naudu, darīja, kā tiem bija mācīts. Un šī valoda izplatījās starp jūdiem līdz šai dienai.“ Sardzes vīri pasludināja visu: ka notika zemestrīce, ka akmens pats no sevis tika novelts, ka viņi paši, izbijušies, kļuva kā miruši. Bet jūdi, nedz no brīnumiem, kas notika ciešanu laikā, nedz no tā, ko karavīri liecināja par to, kas notika pie kapa, neatjēgdamies, samaitā karavīrus ar savu pašu kaislību – naudaskāri, pierunādami tos izteikt visbezdievīgāko un visneprātīgāko lietu: ka Viņš ir nozagts. Jo kā gan, ak, neprātīgie, mācekļi būtu nozaguši, kas aiz bailēm bija ieslēgušies un nemaz neuzdrošinājās iziet ārā? Un kā, ja viņi būtu nozaguši, viņi vēlāk mirtu Viņa dēļ, sludinādami, ka Viņš ir augšāmcēlies, un ļaudami sevi sakapāt melu dēļ?

Citētās Rakstu vietas

Mt. 28:11–15; Mt. 28:2–4; Jņ. 20:19

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Πορευομένων δὲ αὐτῶν, ἰδού τινες τῆς κουστωδίας ἐλθόντες εἰς τὴν πόλιν ἀπήγγειλαν τοῖς ἁρχιερεῦσιν ἅπαντα τὰ γενόμενα· καὶ συναχθέντες μετὰ τῶν πρεσβυτέρων, συμβούλιόν τε λαβόντες, ἀργύρια ἱκανὰ ἔδωκαν τοῖς στρατιώταις, λέγοντες· Εἴπατε ὄτι, Οἱ μαθηταὶ αὐτοῦ νυκτὸς ἐλθόντες, ἔκλεψαν αὐτὸν ἡμῶν κοιμωμένων· καὶ ἐὰν ἀκουσθῇ τοῦτο ἐπὶ τοῦ ὴγεμόνός, ἡμεῖς πείσομεν αὐτὸν, καὶ ὑμᾶς ἀμερίμνους ποιήσομεν. Οἱ δὲ, λαβόντες τὰ ἀργυρία, ἐποίησαν ὡς ἐδιδάχθησαν· καὶ διεφημίσθη ὁ λόγος οὐτος παρὰ Ἰουδαίοις μέχρι τῆς σήμερον.» Οἱ μὲν ἀπὸ τῆς κουστωδίας ἀπήγγειλαν πάντα· ὅτι σεισμὸς ἐγένετο, ὅτι ὁ λίθος ἤρθη αὐτομάτως, ὅτι αὐτοὶ Κφοβηθέντες ἐγένοντο ὡσεὶ νεκροί. Οἱ δὲ Ἰουδαῖοι οἷτε τὰ ἐπὶ τῷ πάθει γενόμενα θαύματα, οὔτε τὰ ἐπὶ τῷ τάφῳ μαρτυρούμενα παρὰ τῶν στρατιωτῶν υσωπηθέντες, τῷ ἰδίῳ πάθει τῇ φιλαργυρίᾳ ὑπονοθεύουσι τοὺς στρατιώτας, παραπείθοντες αὐτολς τὸ πάντων ἀσεβέστερον φθέγξασθαι καὶ ἀνοητότερον, ὅτι ἐκλάπη. Πῶς γὰρ ἂν ἔκλεψαν, ὧ ἀνόητοι, οἱ μαθηταί, οἱ διὰ τὸν φόβον ἀποκλεισθέντες καὶ μὴ τολμῶντες ὅλως ἐξελθεῖν; Πῶς δ´ ἂν εἰ ἔκλεψαν, ἀπέθνησκον ὕστερον δι´ αὐτὸν, κηρύττοντες ὅτι ἀνέστη, καὶ ὑπὲρ τοῦ ψεύδους κατακοπτόμενοι;

PG 123, skenējuma lpp. ~268–277 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu

Mt. 28:16–20

„Bet vienpadsmit mācekļi aizgāja uz Galileju, uz kalnu, kur Jēzus tiem bija licis. Un, Viņu ieraudzījuši, tie Viņu pielūdza; bet daži šaubījās. Un Jēzus piegāja un runāja ar tiem, sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vārdā, mācīdami tām turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un redzi, Es esmu pie jums visas dienas līdz pasaules galam.“ Pēc Jāņa vārdiem Jēzus vispirms parādījās mācekļiem tajā pašā augšāmcelšanās dienā, kad durvis bija aizslēgtas; tad pēc astoņām dienām, kad arī Toms ticēja; tad, kad viņiem bija jāsatiek Viņš Galilejā, bet viņi vēl visi nebija sapulcējušies, bet daži no viņiem zvejoja Tiberijas ezerā, Viņš tad parādījās tiem, kas zvejoja, un to bija tikai septiņi. Tātad tas, ko tagad saka Matejs, notika vēlāk, bet tas, kas ir pie Jāņa, – agrāk; jo Viņš daudzkārt tiem parādījās četrdesmit dienu laikā, gan pienākdams, gan atkal aiziedams, un nebūdams kopā ar viņiem vienmēr un pastāvīgi. Tātad vienpadsmit mācekļi, virsaiši, kopā, protams, ar visiem pārējiem, kas sekoja, pielūdza Kristu; „bet daži šaubījās“ – „bet daži“ šeit tādā nozīmē kā „bet kādi“. Tātad ir ticams, ka tas jāsaprot tā: vienpadsmit mācekļi aizgāja uz Galileju, un vienpadsmit Viņu pielūdza. Bet „daži“, tas ir, kādi, varbūt no septiņdesmit, šaubījās par Kristu. Taču vēlāk arī viņi tika nostiprināti. Bet daži to saprot tā, ka Matejs nav pateicis, kas bija tie, kas šaubījās; bet to, ko šis neteica, pateica Jānis: ka tas, kas šaubījās, bija Toms. Bet varbūt arī visi šaubījās, ko saka Lūka. Tātad tev tas jāsaprot tā: atnākuši uz Galileju, viņi Viņu pielūdza; bet šie paši, kas Galilejā Viņu pielūdza, agrāk bija šaubījušies Jeruzalemē, kā saka Lūka. Tātad Jēzus runāja ar tiem: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.“ Tas ir šādi: „Kā Dievam un Radītājam Man gan bija vara pār visu – jo „viss Tev kalpo“, saka Dāvids, uzrunādams Dievu, – bet brīvprātīgas pakļaušanās Man nebija. Tagad nu Man būs arī tā; jo Man tiks pakļauts viss, jo ar krustu Es uzvarēju to, kam bija nāves vara.“ Jo pakļaušanās ir divējāda: viena – nebrīvprātīga, pēc kuras mēs visi esam Dieva kalpi arī pret savu gribu, tāpat kā dēmoni; bet otra – brīvprātīga, pēc kuras Pāvils bija Kristus kalps. Tātad agrāk, kad visiem bija tikai nebrīvprātīgā pakļaušanās, Pestītājam vara pār visu bija it kā tikai pa pusei; bet pēc krusta, kad Dieva atziņa bija izplatījusies pār visiem un visi bija pakļāvušies arī ar brīvprātīgu pakļaušanos, Kristus pamatoti saka: „Tagad Es esmu saņēmis visu varu; jo agrāk vara Man bija tikai daļēji, jo Man kalpoja tikai pret savu gribu, tā kā Es esmu Radītājs; bet tagad, kad cilvēki Man kalpo arī ar atziņu, Man ir dota visa un pilnīga vara.“ Bet no kā tā Viņam tika dota? Protams, no Viņa Paša un no Viņa pazemošanās; jo, ja Viņš nebūtu pazemojies un ar krustu sakāvies ar pretinieku, Viņš mūs nebūtu izglābis. Tā ka vārdus „Man ir dota vara“ saproti tā: „Ar Savām cīņām un Savām grūtajām sacīkstēm Es esmu izglābis cilvēkus, un nu Man ir tikusi mantojuma daļa un īpašuma tauta.“ Tātad virs zemes Kungam ir vara tāpēc, ka visa zeme Viņu ir atzinusi, bet debesīs – tāpēc, ka to alga, kas Viņam tic, un viņu pilsonība ir debesīs. Jo arī citādi: tā kā cilvēka daba, kas agrāk bija nosodīta, savienota ar Dievu Vārdu pēc hipostases, sēž debesīs un eņģeļi to pielūdz, Viņš pamatoti saka: „Man ir dota visa vara debesīs“; jo cilvēka daba, kas agrāk kalpoja, tagad Kristū valda pār visu. Tātad, īsi sakot, saproti vārdus „Man ir dota visa vara“ tā: ja tu tos uztver kā Dieva Vārda teiktus, tad: „Man ir dota visa vara“, tā kā tagad gan nebrīvprātīgi, gan brīvprātīgi Mani atzīst par Dievu tie, kas agrāk Man kalpoja tikai nebrīvprātīgas pakļaušanās veidā; bet, ja kā cilvēka dabas teiktus, tad saproti tā: „Es, agrāk nosodītā daba, bet nesajauktās vienības dēļ ar Dieva Dēlu – Dievs, esmu saņēmusi varu pār visu, tā ka eņģeļi Mani pielūdz debesīs un visi zemes gali Mani slavē virs zemes.“ Tātad Viņš sūta mācekļus vairs ne tikai pie jūdiem, bet, tā kā Viņš ir saņēmis varu pār visu, svētījis Sevī visu cilvēka dabu, Viņš pamatoti tos sūta pie visām tautām, pavēlēdams kristīt Tēva un Dēla, un Svētā Gara Vārdā. Tātad lai kaunas Ārijs un Sabellijs: Ārijs – tāpēc, ka Kristus nesacīja kristīt „vārdos“, bet „Vārdā“; bet trijiem ir viens Vārds – Dievība; tātad trīs ir viens Dievs. Bet Sabellijs – tāpēc, ka Kungs pieminēja trīs Personas, nevis vienu Personu, kurai, kā viņš pļāpāja, būtu trīs vārdi un kuru dažreiz sauktu par Tēvu, dažreiz par Dēlu, dažreiz par Garu, bet drīzāk trīs Personas, kurām ir viens Vārds – Dievs. Tālāk, tā kā nepietiek tikai ar to, ka tiek kristīts, bet pēc kristības jādara arī labais, Viņš saka: „mācīdami tām turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis“ – ne vienu vai divus, bet visus Manus baušļus. Tātad, brāļi, nodrebēsim, apdomādami, ka, ja mums trūkst kaut viena, mēs neesam pilnīgi Kristus kalpi; jo no mums tiek prasīts turēt visu. Bet redzi Kunga runu, kā tā ietver abas kristietības galvenās daļas – teoloģiju un darbīgo tikumu; jo, sacīdams, ka jākristī Trīsvienības Vārdā, Viņš mums nodeva teoloģiju, bet, sacīdams, ka jāmāca arī turēt baušļus, Viņš mums ieveda darbīgo tikumu. Bet, iedrošinādams tos, jo Viņš tos sūtīja pie tautām un nāvē un briesmās, Viņš saka: „Nebīstieties, jo Es būšu ar jums līdz pasaules galam.“ Bet redzi arī to, kā Viņš pieminēja galu, lai vēl vairāk tos rosinātu nicināt briesmas. Jo Viņš saka: „Neuztraucieties; visam būs gals, vai tas ir šīs pasaules sāpīgais, vai labais, tā ka jūs nepadodieties sāpīgajam, jo tas paiet, nedz ļaujieties pievilties labajam, jo tas beidzas.“ Bet Viņš apsolīja būt kopā ne tikai ar apustuļiem, bet vispār ar visiem Saviem mācekļiem; jo apustuļi jau nedzīvos līdz pasaules galam. Tātad to Viņš apsola arī mums un tiem, kas būs pēc mums; bet ne tā, ka Viņš būs klātesošs līdz galam, bet pēc gala aizies – nebūt ne! Jo no tā brīža Viņš būs klāt vēl tīrāk un skaidrāk; jo vārds „līdz“, kur vien tas Rakstos ir lietots, neizslēdz to, kas ir pēc tam. Tātad, pateikdamies Kungam, kas šeit ir ar mums un sniedz visu labo un atkal būs ar mums vēl pilnīgāk pēc gala, mēs šeit pabeigsim skaidrojumu; jo Viņam pienākas visa pateicība un slava, un gods mūžu mūžos. Āmen.

Piezīmes (2)
  1. „Viss Tev kalpo“ – Ps. 118:91 pēc LXX numerācijas (1965. g. Bībelē Ps. 119:91).
  2. Ārijs – noliedza Dēla vienlīdzību ar Tēvu; Sabellijs – mācīja, ka Tēvs, Dēls un Gars ir viena Persona ar trim vārdiem.
Citētās Rakstu vietas

Mt. 28:16–20; Mk. 16:14–18; Lk. 24:36–49; Jņ. 20:19–29; Jņ. 21:1–14; Apd. 1:3; Lk. 24:11.37–41; Ps. 118:91; Ebr. 2:14; Rom. 1:1; Fil. 2:8–9; 1. Pēt. 2:9; Fil. 3:20; Ef. 1:20–22

Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)

«Οἱ δὲ ἕνδεκα μαθηταὶ ἐπορεύθησαν εἰς τὴν Γαλιλαίαν, εἰς τὸ ὄρος οὗ ἐτάξατο αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς· καὶ ἰδόντες αὐτὸν, προσεκύνησαν αὐτῷ· οἱ δὲ ἐδί ατασαν. Καὶ προσελθὼν ὁ Ἰησοῦς ἐλάλησεν αὐτοῖς, λέγων· Ἐδόθη μοι πᾶσα ἐξο σία ἐν οὐρανῷ καὶ ἐπὶ γῆς· πορευθέντες μαθητεύσατε πάντα τὰ ἔθνη, βαπτίζοντες αὐτοὺς εἰς τὸ ὄνομα τοῦ Πατρὸς, καὶ τοῦ Υἱοῆ καὶ τοῦ ἀνίου Πνεύματος διδάσκοντες αὐτοὺς τηρεῖν πάντα ὅσα ἐνετειλάμην ὑμῖν, καὶ ἱδοὺ ἐγὼν μεθ´ ὑμῶν εἰμι πάσας τὰς ἡμέρας, ἕως τῆς συντεΧείας τοῦ αἰῶνος.» Κατὰ τὸν Ἰωάννην πρῶτον ὤφθη τοῖς μαθηταῖς ὁ Ἰησοῦς κατ´ αὐτὴν τὴν ἡμέραν τῆς ἀναστάσεως, τῶν θυρῶν κεκλεισμένων· εἶτα μεθ´ ἡμέρας ὁκτὼ, ὅτε καὶ ὁ Θωμᾶς ἐπίστευσεν· εἶτα ἀπειδὴ ἔμελλον εἰς Γαλιλαίαν ἀπαντῆσαι, οὔπω δὲ πίντε· ἀοῦ συνήχθησαν, ἀλλά τινες αὐτῶν ἡλίευον επὶ τῆς Τιβεριάδος, ἐφάνῃ τότε τοῖς ἀλιεύουσι μόοις ἐπτὰ οὗσι. Νῦν οὖν ὅ φησιν ὁ Ματθαῖος, ὕστερον ἐγένετο, τῶν παρὰ τῷ Ἰωάννῃ πρότερον γενομέων · πολλάκις γὰρ ἐφάνη αὐτοῖς, δι´ ἡμερῶν τεσοιράκοντα ἐφιστάμενος καὶ πάλιν ἀφιστάμενος, οὐ πάντοτε καὶ διόλου αὐτοῖς συμπαρών Ο εὖν Κνδ,» μαθηταὶ οἰ κορυφαῖοι, σὺν τοῖς λοιποῖς πάντως ἄπασι τοῖς ἀκωουθοῦσι, τῷ Χριστῷ προσεκύνησαν· οἱ δὲ ἐδίστασαν· ἀντὶ τοῦ, τ νὴς δὲ ἐδίστασαν. Εἰκὸς οὖν οὔτω νοηθῆναι· Οἱ ἕνδεκα μαθηταὶ ἐπορεύθησαν εἰς τὴν Γαλιλαίαν, καὶ προσεκύνησαν αὐτῷ οἱ ἕνδεκα. Οἱ δὲ, ἀντὶ τοῦ, τινὸς δὲ, τυχὸν ἐκ τῶν ἐβδομήκοντα, ἐδίστασαν περὶ τοῦ Χριστοῦ. Ὑστερον μέντοι ἐβεβαιώθησαν καὶ αὐτοί. Τινές δὲ οὕτω νοοῦσιν , ὅτι ὁ μὲν Ματθαῖος παρῆκεν εἰπεῖν τίνες ἦσαν οἱ διστάσαντες· ὃ δὲ παρῆκεν οὗτος, εἶπεν ὁ Ἰωάν υης, ὅτι Θωμᾶς ἦν ὁ διστάσας· τυχὸν δὲ καὶ πάντες ἐδίστασαν· ὅπερ ὁ Λουκᾶς λέγει. ὉὩφείλεις οὖν οὔτω νοῆσαι, ὅτι εἰς μὲν τὴν Γαλιλαίαν ἐλθόντες, προσ. εκύνησαν αὐτῷ· οὗτοι δὲ οἱ προσκυνήσαντες ἐν τῇ Γαλιλαίᾳ, ἐδίστασαν πρότερον ἐν τῇ Ἰερουσαλὴμ, ὡς ὁ Λουκᾶς φησιν. Ἐλάλησεν οὖν αὐτοῖς ὁ Ἰησοῦς, ὅτιε Ἑδόθη μοι πᾶσα ἐξουσία ἐν οὐρανῷ καὶ ἐπὶ γῆςν οῦτο δὲ τοιοῦτόν ἐστιν· Κἶχον μὲν ὡς Θεὸς καὶ Δημιουργὸς τὴν ἐξουσίαν πάντων, «Τὰ σύμπαντα γὰρ δοῦλα σὰ,» πρὸς τὸν Θεόν φησιν ὁ Δαυΐδ· ἀλλὰ τὴν ἐκούσιον ὑποταγὴν οὐκ εἶχον. Νῦν οὗν μέλλω καὶ παύτην ἕξειν· ὑποταγήσονται γάρ μοι τὰ πάντα· ἐπεὶ διὰ τοῦ σταυροῦ ἐνίκησα τὸν τὸ κράτος ἔνοντα τοῦ θανάτου. Διττὴ γάρ ἐστιν ἡ ὑποταγή· ἡ μὲν ἀκούσιος, καθὸ πάντες δοῦλοι τοῦ Θεοῦ ἐσμεν καὶ κοντες, ὥσπερ καὶ οἱ δαίμονες· ἡ δὲ ἐκούσιο- ναθλ Παῦλος δοῦλος ἦν Χριστοῦ. Πρότερον μὲν οὖν τὴν ἀκούσιον μόνην ὑποταγὴν ἐχόντων πάντων, ἐξ ἡμισείας, ὥσπερ εἶχεν ὁ Σωτὴρ τὴν πάντων ἐξουσίαν· μετὰ δὲ τὸν σταυρὸν, τῆς θεογνωσίας ἐφαπλωθείσης πᾶσι, καὶ τὴν ἐκούσιον ὑποταγὴν ὑποταγέντων πάντων εἰκότως φησὶν ὁ Χριστὸς, ὅτι Νῦν ἔλαβον πᾶσαν τὴν ἐξουσίαν· πρότερον μν γὰρ μερκῶς προσῆν μοι ἡ ἐξουσία, ὡς ἀκουσίως μόνον δουλευόντων μοι, καθὸ ποιητής εἰμι· νῦν δὲ καὶ μετὰ ἐπι γνώσεως δουλευόντων μοι τῶν ἀνθρώπων, πᾶσα καὶ Ἀλόκληρος ἡ ἐξουσία ἐδόθη μοι. Παρὰ τίνος δὲ ἐδόθη αὐτῷ; Ἢ πάντως παρ´ ἑαυτοῦ καὶ τῆς οἰκείας ταπεινώσεως · εἰ μὴ γὰρ ἐταπεινώθη καὶ συνεπλάκη τῷ ἀντιπᾶλῳ διὰ τοῦ σταυροῦ, οὐκ ἂν ἔσωσεν ἡμᾶς ὥστε τὸ «Ἑδόθη μοι ἐξουσία,» οὔτω νόει· Ἐκ τῶν οἱκείων μρυ ἀγώνων καὶ παλαισμάτων ἕσωσα τοὺς ἀνθρώπους, καὶ περιεγένοντό μοι λοιπὸν κλῆρος καὶ περιούσιος λαός. Ἐπὶ γῆς μὲν οὖν ἔχει τὴν ἐξουσίαν Κύριος, καθὸ πᾶσα ἡ γῆ ἐπέγνω αὐτόν· ἐν οὐρανῷ δὲ, διότι ὁ μισθὸς τῶν πιστευόντων αὐτῷ καὶ τὸ πολίτευμα, ἐν οὐρανοῖς ὑπάρχει· καὶ γὰρ καὶ ἄλλως, ἐπεὶ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις ἡ πρώην κατάκριτος, συνημμένη τῷ Θεῷ Λόγῳ καθ´ ὑπόστασιν, ἐν οὐρανῷ κάθηται ὑπ´ ἀγγέλων προσκυνουμένη· εἰκότως φησὶν, ὅτι «Ἐδόθη μοι πᾶσα ἐξουσία ἐν οὐρανῷ·» καὶ γὰρ ἡ ἀνθρωπίνη φύσις ἡ πρώην δουλεύουσα, νῦν ἐν Χριστῷ ἄρχει πάντων. Συνελόντι οὖν φᾶναι, οὕτω νόει τὸ, «Ἑδόθη μοι πᾶσα ἐξουσία·» εἰ μὲν ὡς ἀπὸ τοῦ Θεοῦ Λόγου λεγόμενον ἐκλάβοις, ὅτι «Ἐδὸθη μοι ἡ πᾶσα ἐξουσία,» καθὸ καὶ ἄκοντες καὶ ἑκόντες νῦν ἐπιγινώσκουσί με Θεὸν, οἱ πρώην κατὰ τὸν τῆς ἀκουσίου ὑποταγῆς τρόπον δουλεύοντές μοι· εἰ δὲ ὡς ἀπὸ τῆς ἀνθρωπίνης φύσεως λεγόμενον, οὕτω νόει, ὅτι Ἐγὼ ἡ πρώην κατάκριτος φύσις, κατὰ δὲ τὴν πρὸς τὸν Υἱὸν τοῦ Θεοῦ ἁσύγγυτον ἕνωσιν Θεὸς εσα, ἔλαβον τὴν ἐξρυσίαν κατὰ πάντων, ὥστε προσκυνεῖσθαι ὑπ´ ἀγγέλων ἐν οὐρανῷ, καὶ ἐπὶ γῆς δοξάζεσθαι ὑπὸ τῶν περάτων πάντων. Ἀποστέλλει οὖν τοὺς μαθητὰς οὐκ ἔτι πρὸς τοὺς Ἰουδαίους μάνους, ἀλλ´ ἐπεὶ πάντων ἔλαβε τὴν ἐξουσίαν, πᾶσαν τὴν ἀνθρωπίνην φύσιν ἁγιὰσας ἐν ἑαυτῷ, εἰκότως πρὸς πάντα τὰ ἔθνη πέμπει, ἐντειλάμενος βαπτίζειν εἰς τὸ ὄυομα τοῦ Πατρὸς, καὶ τοῦ Υἱοῦ, καὶ τοῦ ἀγίου Πνεύματος. Αἰσχύνεσθωσαν οὖν ρειος καὶ Σαβέλλιος· Ἄρειος μὲν, καθ´ δ οὐκ εἶπεν ὁ Χριστὸς εἰς τὰ ὀνόματα βαπτίζειν, ἀλλ´ εἰς τὸ ὄνομα· ὅνομα Ἐὲ τῶν τριῶν ἐν, ἡ θεότης· εἷς οὖν Θεὸς τὰ τρία. Σαβέλλιος δὲ, καθ´ ὃ καὶ τῶν τριῶν προσώπων ἐμνήσθη ὁ Κύριος, οὐχ ἐνὸς προσώπου, ὡς ἐκεῖνος ἐμφλυάρει, τὰ τρία ὀνόματα ἔχοντος, καὶ ποτὲ μὲν καλουμένου Πατρὸς, ποτὲ δὲ Υἱοῦ, ποτὲ δὲ Πνεύματος · ἀλλὰ τριῶν μᾶλλον προσώπων ἓν ὄνομα ἔχόντων, τὸ Θεός. Εἶτα ἐπεὶ οὐκ ἀρκεῖ τὸ βαπτισθῆναι μόνον, ἀλλὰ δεῖ καὶ ἐργάζεσθαι τὸ ἀγαθὸν μετὰ τὸ ἱάπτισμα, φησί· Διδάσκοντες αὐτοὺς τηρεῖν πάντα ὅσα ἔνετειλάμην ὑμῖν, οὐκ ἓν ἢ δὐο, ἀλλὰ πάντα τὰ ἐντάλματά μου. θρίξωμεν οὕν, ἀδελφοὶ, ἐννοοῦντες ὅτι ἐὰν ἂν λείπη ἡμῖν οὔκ ἐσμεν πέλειο δοῦλοι τοῦ Χριστοῦ. Πάντα γὰρ ἀπαιτούμεθα φυλάττειν. Ὃρα δὲ τὴν τοῦ Κυρίου διάλεξιν, πῶς ἀμφότερα τὰ κεφάλαια τοῦ Χριστιανισμοῦ περιέχει, Θεολογίαν καὶ πρακτικὴν ἀρετήν· εἰπων μὲν γὰρ, ἕτι δεῖ βαπτίζειν εἰς τὸ ὄνομα τῆς Τριάδος, τὴν θεολογίαν ἡμῖν παρέδωκεν· εἰπὼν δὲ διδάσκειν καὶ τὸ τὰς ἐντολὰς τηρεῖν, τὴν πρακτικὴν ἀρετὴν ἡμῖν εἰσηγήσατο. Παραθαῤῥύνων δὲ αὐτοὺς, ἐπειδὴ ἀπέστελλεν εἰς ἔθνη καὶ εἰς σφαγὰς καὶ κινδύνους, φησὶν ὅτι, Μὴ φοβεῖσθε· ἐγὼ γὰρ ἔσομαι μεθ´ ὑμῶν Κν ρι τῆς συντελείας τοῦ αἰῶνος. Ὅρα δὲ καὶ τοῦτο. πῶς ἐμνήσθη τῆς συντελείας, ἵνα διαναστήσῃ αὐτοὺς μᾶλλον καταφρονεῖν τῶν δεινῶν. Μὴ δυσχεράνητε γὰρ, φησί· συντέλειαν ἕξουσι πάντα, εἴτε ἀλγεινὸ τἷεν κοσμικὰ, εἴτε ἀγαθὰ, ὥστε μήτε τοῖς ἀλγεινοῖς ὑποπέσητε· παρέρχονται γάρ· μήτε τοῖς ἀγαθοῖς ἀπατηθῆτε, συντελοῦνται γάρ. Οὐ μόνοις δὲ τοῖς ἀποστόλοις τοῦτο ὑπέσχετο, τὸ συνεῖναι αὐτοῖς, ἁλλὰ καὶ πᾶσιν ἁπλῶς τοῖς αὐτοῦ μαθηταῖς. Οὐ γὰρ δήπου οἱ ἀπόστολοι ἄχρι τῆς συντελείας ἔμελλον ζῇν. Καὶ ἡμῖν οὖν καὶ τοῖς μεθ´ ἡμᾶς ὑπισχνεῖται ποῦτο, οὐκ ἄχρι δὲ τῆς συντελείας παρῶν, μετὰ τὴν συντέλειαν ἀπέσται, ἄπαγε. Ἔκτοτε γὰρ μᾶλλον συνέσται καθαρώτερον καὶ τρανότερον· τὸ γὰρ, Ἔως, οὐ τὸ μετὰ ταῦτα ἀναιρεῖ, ἔνθα ἂν εὑρεθῇ κείμενον ἐν τῇ Γραφῆ. Εὐχαριστήσαντες οὖν τῷ Κυρίῳ τῷ ἐνταῦθα συνόντι ἡμῖν, καὶ πᾶν ἀγαθὸν χορηγοῦντι, καὶ πάλιν συνεσομένῳ τελεώτερον μετὰ τὴν συντέλειαν, συντελέσωμεν ἐνταῦθα τὴν ἐξήγησιν· αυτῷ γὰρ πρέπει πᾶσα εὐχαριστία, καὶ δόξα, καὶ τιμὴ εἰς τοὺς αἰῶνας τῶν αἰώνων. Ἀμήν.

PG 123, skenējuma lpp. ~268–277 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem

Ziņot par kļūdu