Mt. 28:1–8
„Bet, sabatam beidzoties, kad ausa pirmā nedēļas diena, Marija Magdalēna un otra Marija nāca apraudzīt kapu. Un redzi, notika liela zemestrīce; jo Kunga eņģelis, nokāpis no debesīm, piegāja, novēla akmeni no durvīm un sēdēja uz tā. Bet viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet no bailēm no viņa sargi trīcēja un kļuva kā miruši. Bet eņģelis, atbildēdams, sacīja sievām: nebīstieties jūs; jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, Krustā sisto. Viņa nav šeit; jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacīja. Nāciet, redziet vietu, kur Kungs gulēja. Un ejiet ātri un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem; un redzi, Viņš jūs apsteidz uz Galileju; tur jūs Viņu redzēsiet. Redzi, es jums to esmu sacījis. Un, ātri izgājušas no kapa ar bailēm un lielu prieku, tās steidzās to pasludināt Viņa mācekļiem.“ „Sabatam beidzoties“ ir tas pats, ko pie Lūkas sacīts: „agri no rīta“, un pie Marka: „ļoti agri, saulei lecot“; jo ar sauli šeit mums jāsaprot saules rīta stari. Jo, kopš iestājas nakts astotā stunda, sākas nākamā diena, un šķiet, ka iestājas rīts. Tātad tad, no vienas puses, bija sabata beigas, bet, no otras, – Kunga dienas sākums, ko viņš sauc par „pirmo no sabatiem“. Jo par „sabatiem“ sauca nedēļas dienas, bet par „pirmo“ – pirmo; tā ka Kunga diena ir „pirmā no sabatiem“, tas ir, pirmā no nedēļas dienām; jo tūdaļ pēc pirmās tiek saukta otrā, tad trešā un tā tālāk pārējās. Tātad Kungs augšāmcēlās, vēl akmenim guļot uz kapa; bet pēc tam, kad Kungs bija augšāmcēlies, nāk arī eņģelis, lai, novēlis akmeni, dotu sievām ieeju kapā. Bet notiek zemestrīce, lai sargi pamostos un uzzinātu, cik neparasts ir notikušais. Tātad Kungs augšāmcēlās trešajā dienā. Bet kā tiek skaitītas trīs dienas? Sagatavošanās dienas sestajā stundā Viņš tika sists krustā; no tās līdz devītajai – tumsa: to saproti kā nakti. Atkal no devītās – gaisma: tā ir diena. Redzi, viena diennakts. Atkal piektdienas nakts un sabata diena – otrā diennakts. Atkal sabata nakts un Kunga dienas agrs rīts, kā saka Matejs: „Kad ausa pirmā nedēļas diena“; jo no agrā rīta tiek skaitīta visa diena: redzi, trešā diennakts. Bet tu vari trīs dienas saskaitīt arī citādi: piektdienā Viņš atdeva garu – tā ir viena diena; sabatā Viņš bija kapā – tā ir otrā diena; bet Kunga dienas naktī Viņš augšāmcēlās; tātad pēc daļas arī Kunga diena tiek skaitīta kā vēl viena diena; tā ka, redzi, trīs dienas. Jo arī par mirušajiem: ja viens nomirst ap dienas desmito stundu, bet otrs ap tās pašas dienas pirmo stundu, par abiem saka, ka viņi miruši tajā pašā dienā. Es varu tev minēt arī citu skaidrojumu tam, kā tiks saskaitītas trīs dienas un trīs naktis. Tātad ievēro: ceturtdienas vakarā Kungs ieturēja vakariņas un sacīja mācekļiem: „Ņemiet, ēdiet Manu Miesu“; tā kā Viņam bija vara no Sevis Paša nolikt Savu dvēseli, tad ir skaidrs, ka kopš tā brīža, kad Viņš Saviem mācekļiem izdalīja Savu Miesu, Viņš bija Sevi upurējis; jo neviens neēd neko, kas iepriekš nav nokauts. Tātad skaiti: vakarā Viņš izdalīja Savu Miesu; tā nakts un piektdienas diena līdz sestajai stundai – redzi, viena diennakts. Atkal tumsa no sestās stundas līdz devītajai un gaisma no devītās līdz vakaram – redzi, otrā diennakts. Atkal nakts pēc piektdienas un sabata diena – redzi, trešā diennakts. Bet, sabatam beidzoties, Viņš augšāmcēlās: tās ir trīs pilnas diennaktis. Bet par eņģeli Matejs sacīja, ka viņš sēdēja uz akmens, bet Marks – ka viņš, novēlis akmeni, sēdēja kapa iekšpusē, labajā pusē. Vai tad viņi runā pretī viens otram? Nē; bet ir ticams, ka eņģelis vispirms parādījās, sēžot uz akmens, un tad, kad sievas iegāja, eņģelis gāja tām pa priekšu un atkal parādījās, sēžot kapa iekšpusē labajā pusē. Bet sievām viņš sacīja: „Nebīstieties jūs“, tas ir: „Sargiem ir pamats bīties, bet jūs, Kunga mācekles, nebīstieties.“ Bet pēc tam, kad viņš tās ir atbrīvojis no bailēm, viņš tām pasludina augšāmcelšanos; jo vispirms vajadzēja izdzīt bailes un tad pasludināt prieka vēsti. Bet viņš nekaunas saukt Kungu par Krustā sisto; jo viņš lepojas ar krustu kā ar kādu uzvaras zīmi, kas mums ir sagādājusi visu labo.
Piezīmes (2)
- „Agri no rīta“ – Lk. 24:1; „ļoti agri, saulei lecot“ – Mk. 16:2.
- „Pirmā no sabatiem“ (μία τῶν σαββάτων) – grieķu izteiciens pirmajai nedēļas dienai.
Citētās Rakstu vietas
Mt. 28:1–8; Mk. 16:1–8; Lk. 24:1–12; Jņ. 20:1–10; Lk. 24:1; Mk. 16:2; Mt. 12:40; Mt. 26:26; Jņ. 10:18; Mk. 16:5
Grieķu oriģināls (OCR, nelabots)
Περὶ τῆς τοῦ Κυρίου ἀναστάσεως. Περὶ τῶν φυλάκων τοῦ τάφου, μαρτύρων τῆς ἁναστάσεως. Περὶ τῆς ἐμφανίσεως τοῦ Χριστοῦ τοῖς ἀκρστόλοις καὶ γυναιξὶν ἐν Γαλιλαίᾳ. «Ὃψὲ δὲ Σαββάτων, τῇ ἐπιφωσκούσῃ εἰς μίαν Σαββάτων, ἦλθε Μαρία ἡ Μαγδαληνὴ καὶ ἡ ἄλλη μαρία, θεωρῆοαι τὸν τάφον. Καὶ ἰδοὺ σεισμὸς ἐγένετο μέγας· ἄγγελος γὰρ Κυρίου καταβὰς ἐξ οὐρανοῦ, προσελθὼν ἀπεκύλισε τὸν λίθον ἀπὸ τῆς θύρας, καὶ ἐκάθητο ἐπάνω αὐτοῦ· ἦν δὲ ἡ ἰδέα αὐτοῦ ὡς ἀσέραπὴ, καὶ τὸ ἔνδυμα αὐτοῦ λευκὸν ὡς χιών. Ἀπὸ δὲ τοῦ φόβου αὐτοῦ ἐσείσθησαν οἱ τηροῦντες, καὶ ἐγένοντο ὡσεὶ νεκροί. Ἀποκριθεὶς δὲ ὁ ἄγγελος εἶπε ταῖς Γυναιξί· Μὴ φοβεῖσθε ὑμεῖς. Οἱδα γὰρ, ὅτι Ἰησοῦν τὸν ἐσταυρωμένον ζητεῖτε· οὐκ ἔστιν ὧδε· ἠγέρθη γὰρ, καθὼς εἶπε. Δεῦτε, εἴδετε τὸν τόπον ὅπου ἔκειτο ὁ Κύριος· καὶ ταχὺ πορευθεῖσαι εἴπατε τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ, ὅτι ἠγέρθη ἀπὸ τῶν νεκρῶν, καὶ ἰδοὺ προάγει ὑμᾶς εἰς τὴν Γαλιλαίαν. Ἐκεῖ αὐτὸν ὄψεσθι· ἱδοὺ εἶπον ὑμῖν. Καὶ ἐξελθοῦσαι ταχὺ ἀπὸ τοῦ μνημείου μετὰ φόβου καὶ χαρᾶς μεγάλης, ἔδραμον ἀπαγγεῖλαι τοῖς μαθηταῖς αὐτοῦ.» Τὸ ὀψὲ Σαββάτων, ἶσόν ἐστι τῷ παρὰ τῷ Λουκᾷ εἰρημένῳ, ὄρθρου βαθέος, καὶ τῷ παρὰ τῷ Μάρκῳ, λίαν πρωὶ ἀνατείλαντος τοῦ ἡλίου. Ὥλιον γὰρ ἐνταῦθα νοεῖν ὀφείλομεν τὰς όρθρινάς τοῦ ἡλίου αὐγάς· ἀφ´ οὗ γὰρ ἡ ὀγδόη ὥρα τῆς νυκτὸς ἐπιλάβηται, ἔκτοτε ἡ ἀρχὴ τῆς μελλούσης ἡμέρας, καὶ ἡ πρωΐα δοκεῖ ἐπιλαβέσθαι. Τότε τοίνυν, ὀψὲ μὲν ἦν Σαββάτου, ἀρχὴ δὲ τῆς Κυριακῆς, ἡν μίαν τῶν Σαββάτων ὀνομάζει. Σάββατα μὲν γὰρ Κλεγον τὰς ἡμέρας τῆς ἑβδομάδος. Μίαν δὲ, τὴν πρώτην, ὥστε εἶναι τὴν Κυριακὴν, μίαν τῶν Σαββάτων, τουτέστι, πρώτην τῶν ἡμερῶν τῆς ἑβδομάδος· πρὸς γὰρ τὴν πρώτην εὐθὺς καὶ ἡ δευτέρα λέγεται, εἰτα ἡ τρίτη, καὶ ἐξῆς αἱ λοιπαί. Ἀνέστη τοίνυν ὁ Κύριος, ἔτι τοῦ λίθου ἐπικειμένου τῷ τάφῳ· μετὰ δὲ τὸ ἀναπτῆναι τὸν Κύριον. καὶ ὁ ἄγγελος ἔρχεται, ἵνα ἀποκυλ ίσας τὸν λίθον, δώη πάροδον ταῖς γυναιξιν εἰς τὸν τάφον. Σεισμὸς δὲ γίνεται, ἵνα ἀφυπνισθῶσιν οἱ φύλακες, καὶ μάθωσι τὸ καινὸν τοῦ γενομένου. Ἀνέστη αὖν τριήμερος ὁ Κύριος. Πῶς δὲ ἀριθμοῦνται αἱ τρεῖς ἡμέραι; Ἕκτῃ ὥρᾳ τῆς Παρασκευῆς ἐσταυρώθη · ἀπὸ ταύτης ἕως ἐννάτης, σκότος· τοῦτο νύκτα μοι νόησον. Πάλιν ἀπὸ. τῆς ἐννάτης, φῶς, τοῦτο ἡμέρα· ἰδοὺ ἡμερονύκτιον. Πάλιν ἡ νὺξ τῆς Παρασκευῆς καὶ τοῦ Σαββάτου ἡ ἡμέρα, δεύτερον ἡμερονύκτιον · ἡ νὺξ πάλιν τοῦ Σαββάτου καὶ ὁ τῆς Κυριακῆς ὄρθρος, κατὰ τὸν Ματθαῖον, λέγοντα· «Τῇ ΟΑΡΙΤ ἦΧΝΙΙ. ἐπιφωσκούσῃ εἰς μίαν Σαββάτων·» ἀπὸ γὰρ τοῦ ὄρθρου καὶ ἡ ἡμέρα ὅλη ἀριθμεῖται· ἰδοὺ τρίτον ἡμερονύκτιον. Καὶ ἀλλως δὲ δύνασαι ἀριθμῆσαι τὰς τρεῖς ἡμέρας· Τῇ Παρασκευῇ παρέδωκε τὸ πνεῦμα, μία αὔτη ἡμέρα· τῷ Σαββάτῳ ἦν ἐν τῷ τάφῳ, δευτέρα αὔτη ἡμέρα· τῇ δὲ νυκτὶ τῆς Κυριακῆς ἀνέστη, ὰπὸ μέρους οὖν ἀριθμεῖται καὶ ἡ Κυριακὴ εἰς ἄλλην ἡμέραν· ὥστε ἰδοὺ τρεῖς ἡμέραι· καὶ γὰρ καὶ ἐπλ τῶν κεκοιμημένων, ἐὰν ἀποθάνῃ τις περὶ δεκάτην ὥραν τῆς ἡμέρας, καὶ ἕτερος περὶ πρώτην ὥραν τῆς αὐτῆς ἡμέρας, ἀμφότεροι ἐν τῇ αὐτῇ ἡμέρᾳ λέγονται τεθνάναι. Ἔχω σοι καὶ ἄλλην αἰτίαν εἰπεῖν εἰς τοῦτο, πῶς τρεῖς ἡμέραι καὶ τρεῖς νύκτες ἀριθμηθήσονται. Πρόσεχε οὖν· Τῇ πέμπτῃ ἑσπέρας ἐποίησε πὸ δεῖπνον ὁ Κύριος, καὶ τοῖς μαθῃταῖς ἔλεγε· «Λάβετε, φάγετε τὸ σῶμά μου·» ὥστε ἐπεὶ ἐξουσίαν εῖχεν ἀφ´ ἑαυτοῦ θεῖναι τὴν ψυχὴν αὐτοῦ, δῆλον ὅτε ἔκτοτε ἀπέσωαξεν ἑαυτὸν, ἀφ´ οὗ διεδίδου τοῖς οἰκείοις μαθηταῖς τὸ σῶμα· οὐδεὶς γὰρ ἐσθίει τι, ἐὰν μὴ πρότερον ἐσφαγμένον εἴη. Ἀρίθμησον οὖν· Τῇ ἐσπέρᾳ διεδίδου τὸ οἰκεῖον σῶμα· ἡ νὺξ ἐκείνη, καὶ ἡ ἡμέρα τῆς Παρασκευῆς ἄχρι τῆς ἕκτης ὥρας, Ιδοὺ ἓν ἡμερονύκτιον· πάλιν τὸ ἀπὸ τῆς ἕκτης ὥρας σκότος ἕως τῆς ἐννάτης, καὶ τὸ ἀπὸ τῆς ἐννάτης φῶς ἔως τῆς ἑσπέρας, ἰδοὺ δεύτερον ἡμερονύκτιον· ἡ νὺξ πάλιν ἡ μετὰ τὴν Παρασκευὴν, καὶ ἡ ἡμέρα τοῦ Σαββάτου, ἰδοὺ τρίτον ἡμερονύκτιον. Σαββάτῳ δὲ ὀψὲ. ἀνέστη· τρία ταῦτα ὁλόκληρα ἡμερονύκτια. Τὸν δὲ ἄγγελον ὁ μὲν Ματθαῖος ἔφη καθῆσθαι ἐν τῷ λίθω· ὁ δὲ Μάρκος ἀποκυλίσαντα τὸν λίθον, ἔνδον τοῦ μνημείου καθῆσθαι, ἐν τοῖς δεξιοῖς· ἄρ´ οὖν ἐναντιοκωνοῦσιν; Οὐχί· ἀλλ´ εἰκός ἐστι φανῆναι πρῶτον τὸν ἄγγελον καθήμενον ἐν τῷ λίθῳ, εἰτα εἰσελθουσῶν τῶν γυναικῶν, προάγειν τὸν ἄγγελον, καὶ πάλιν φανῆναι ἐντὸς τοῦ μνημείου καθήμενον ἐν τοῖς δεξιοῖς. Εἰπε δὲ πρὸς τὰς γυναῖκας· Μὴ φοβεῖσθε ὑμεῖς, τουτέστιν, Οἱ ὡὲν φύλακες ἄξιοί εἰσι φοβεῖσθαι· ὑμεῖς δὲ αἱ τοῦ Κυρίου μαθήτριαι, μὴ φοβεῖσθε. Μεθ´ ὃ δὲ ἀπαλλάττει αὐτὰς τοῦ δέους, εὐαγγελίζεται αὐταῖς τὴν ἀνάστασιν. Ἔδει γὰρ πρότερον ἐκβαλεῖν τὸ δέος, εἶτα αγγελίσασθαι. Οὐκ αἰσχύνεται δὲ ἐσταυρωμένον ὀνομάζων τὸν Κύριον. Τῷ γὰρ σταυρῳ Δσπερ τροπαίῳ τινὶ ἐγκαυχᾶται, πάντα τὰ ἀγαθὰ προεξενηκότι ἡ μῖν
PG 123, skenējuma lpp. ~268–277 (OCR: Calfa GREgORI); text_gr – nodaļas OCR teksts, sadalīts pēc Teofilakta citātiem